Viesojoties Balvos, LSKA ar lielu prieku nodeva Balvu novada muzejam Sabiedrības integrācijas fonda atbalstītā projekta “Latvijas seniors – aktīvs, zinošs un atvērts sadarbībai” ietvaros uzņemtos visdeostāstus par Zelmu Šulci, kurai pēckara gados bija nozīmīga loma Balvu pilsētas attīstībā. Tagad ar gandarījumu varam paziņot, ka Balvu novada muzejam nodoti arī vairāki Zelmas Šulces atmiņu stāsti, kurus piedāvājam arī Jūsu uzmanībai.
Zelmas Šulces atmiņas par Matīsu ģimeni
1934.gada pavasarī no Baltinavas pārcēlos dzīvot uz Tilžas pagasta “Ramzavas” mājām pie manas mirušās mātes māsas Martas, viņas brāļa Jēkaba un manas vecmāmiņas Elizabetes Bružiem. Tā paša gada rudenī uzsāku skolas gaitas pulkveža Oskara Kalpaka sešgadīgās pamatskolas 3.klasē. Sākumā šajā skolā mācījās luterticīgie un ebreju bērni, bet 1935.gadā skolu apvienoja ar Skrindas sešgadīgo pamatskolu, kurā mācījās katoļu bērni. Arī turpmāk skola saglabāja līdzšinējo nosaukumu. Par tās pārzini strādāja Ādolfs Matīss, kura ģimene dzīvoja skolas telpās, bet mana dzīves vieta “Ramzavas” atradās netālu no skolas, tāpēc bija laba iespēja iepazīties ar Matīsu ģimeni tuvāk.
Ādolfa Matīsa ģimenē bija četri bērni: Modrīte, kura nomira jau maziņa, Uldis, Ludis, kurš studentu gados traģiski gāja bojā un Valdis, kurš piedzima vēlāk, kad ģimene jau bija pārcēlusies dzīvot uz Rugājiem.
Ādolfa Matīsa sieva Alīna man mācīja latviešu valodu un dziedāšanu apvienotajā skolā un Tilžas/Kokorevas ev. luterticīgo baznīcas dievkalpojumos spēlēja harmoniju, bet vīrs Ādolfs vienmēr stāvēja blakus un pāršķīra nošu lapas. Alīna Matīsa mācīja dziedāšanu arī svētdienas skolā. Cik atceros, svētdienas skolā dziedāšanas laikā viņai vienmēr blakus stāvēja četrgadīgais dēliņš Uldis.
Kā skolotāja Alīna Matīsa bija ļoti inteliģenta, nešķiroja skolēnus, izturējās pret viņiem laipni, atsaucīgi un izpalīdzīgi. Ļoti lielu vērību veltīja tam, lai visi skolēni labi apgūtu latviešu valodu un iemācītos glīti rakstīt, izveidotu labu rokrakstu. Glītrakstīšanas nolūkam tajā laikā bija speciālas burtnīcas ar slīplīnijām, un skolotāja skolēniem paskaidroja kā katrs burtiņš pareizi rakstāms. Glītrakstīšanā bija arī mājasdarbi, tāpēc skolotāja katram skolēnam burtnīcā kā paraugu uzrakstīja četrus burtus, lai mājās varētu vingrināties uzrakstīt tāpat. Uzrakstīt vajadzēja noteiktu rindiņu skaitu vai pat visu lappusi. Mājas darbi bija arī lasīšanā. Gramatikā bija jāapgūst vārdu locīšana. Dzejoļi bija jāmācās no galvas. Apgūtie dzejoļi bija jādeklamē skolas svētku pasākumos, un man, kā skaļas balss īpašniecei, tajos vienmēr bija jāpiedalās. Skolas stundās un mājās rakstījām ar tinti, kura bija salieta mazās četrkantainās pudelītēs. Spalvaskāti bija ar maināmām metāla rakstāmspalvām. Skolēniem rakstīšana ne vienmēr veicās – rokas bieži bija nosmērētas ar tinti. Arī burtnīcās gadījās pa kādam tintes traipam. Skolotāja, pārbaudot skolēnu izpildītos mājas darbus, to redzēja, bet neko neteica, kaut arī vienmēr pievērsa uzmanību tam, kādā stāvoklī ir burtnīcas. Skolas nobeigumā bija jānokārto eksāmens latviešu valodā.
Skolā bija tradīcija katru rītu iesākt ar rīta lūgšanu, kuru, visiem luterticīgajiem skolēniem sapulcējoties vienā klasē, vadīja skolotāja Alīna Matīsa. Tajā vienmēr tika dziedāta kāda baznīcas dziesma, bet skolotāja skaļā balsī runāja Tēvreizi. Tajā pat laikā katoļticīgie bērni pulcējās citā klasē. Pēc rīta lūgšanas visi skolēni devās uz savām klasēm, lai ar Dievpalīgu uzsāktu mācības.
Savukārt, Ādolfs Matīss, būdams skolas pārzinis, man pasniedza matemātikas stundas. Viņš prata ļoti rūpīgi un skaidri izskaidrot apgūstamo vielu, tāpēc matemātika kļuva pa manu mīļāko mācību priekšmetu, un es visus mājasdarbus pildīju ar lielu prieku. Arī matemātikā, beidzot skolu, bija jākārto eksāmens. Skolas vasaras brīvlaikā katram skolēnam, iepriekš norādītā datumā, bija jāierodas uz praksi. Tās laikā bija jāravē un jākaplē skolas dārzs un jādara citi darbi. Šo skolas praksi vadīja tās pārzinis Ādolfs Matīss.
Matīsu ģimenei bija kalpone, kurai uz ilgāku laiku radās neatliekamas savas darīšanas, tāpēc bija nepieciešams kāds cits izpalīgs. Par tādu kļuvu es. Kaut arī daudz ko nemācēju, skolotāja Alīna Matīsa man palīdzēja apgūt nezināmo, un es ar visu veiksmīgi tiku galā. Viņu ģimenei toreiz bija divas govis, kuras deva daudz piena un to slaukšana bija viens no maniem pienākumiem.
Manā skolas izlaidumā 1939.gada pavasarī katrs skolēns saņēma valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvātu grāmatu ar ierakstu. Izlasot to, radās iedvesma dzīvē kaut ko sasniegt. Tante Marta, pie kuras augu, gribēja, lai mācos par medmāsu. Es paklausīju viņas ieteikumam un divas reizes uzrakstīju pieteikumu Rēzeknes divgadīgajai medmāsu skolai, bet abas reizes saņēmu atteikumu. Tas mani ļoti sarūgtināja, jo skolā mācības, apģērbs un uzturs bija par brīvu. Trešo pieteikumu uzrakstīja skolotāja Alīna Matīsa, plašāk raksturojot mani, bet arī toreiz nekas neizdevās, jo pēc skolas noteikumiem, lai tajā iestātos, bija nepieciešami pilni astoņpadsmit gadi. Man bija tikai nepilni sešpadsmit. Starp citu, turpmākajos savas dzīves gados pārliecinājos, ka es šim amatam nemaz nebiju atbilstoša.
Pēc neveiksmēm ar iestāšanos Rēzeknes medmāsu skolā, uzrakstīju iesniegumu Kaucmindes mājturības skolai. Saņēmu skolas uzņemšanas noteikumus, skolas reklāmu, kura ļoti patika, bet materiālo apstākļu dēļ iestāties tomēr nevarēju, jo katru mēnesi būtu jāmaksā 25 lati tikai par rokdarbiem vien.
Nezinu, kurā laikā un kāpēc Matīsu ģimene pārcēlās dzīvot uz Rugājiem. Ap 1945.gadu darba darīšanās ierados Rugājos, kur bija jānakšņo. Uzmeklēju savus bijušos skolotājus un palūdzu naktsmājas. Viņi ne tikai neatteica, bet bija arī ļoti priecīgi. Tajā laikā viņiem jau bija piedzimis ceturtais bērns, dēliņš Valdis. Naktī, kad viņš raudāja, es viņu ratiņos šūpoju, un vai tad kāds varēja paredzēt, ka mazais Valdiņš dienās kļūs par ģenerāli un valstsvīru ar starptautisku nozīmi.
Tādas ir manas atmiņas par Alīnas un Ādolfa Matīsu ģimeni. Tās ir labas, gaišas un pateicības pilnas par skolas mācībām, padomiem un palīdzību. Lai arī viņi to vairs nedzird, es savā sirdī vienmēr saku viņiem Paldies.
2022.gada 3.augustā
Zelmas Šulces atmiņas par Partizānu ielu Balvos
Laikā no 1957.gada marta līdz 1960.gada oktobrim strādāju par Balvu pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētāju. Darbs bija interesants un daudzpusīgs. Tajā laikā notika tautas skaitīšana, tāpēc bija jāsakārto ielu nosaukumi un māju numuri. Šajā darbā aktīvi iesaistījās ielu komiteja, kurā bija izvirzīti pilsētas iedzīvotāju pārstāvji.
Viens no šīs komitejas locekļiem bija arī akmeņkalis Ādmanis, kurš savā laikā bija piedalījies Brīvības pieminekļa celtniecībā Rīgā, bet Balvos, krievu kapos, atrodas viņa būvēts piemineklis. Jāpiebilst, ka Ādmanis savu ielu vēlējās nosaukt par Proletāriešu ielu.
Ikviens ielu komitejas loceklis vēlējās nosaukt ielu sev tīkamā vārdā, atbilstoši tā laika prasībām, tāpēc daudzu ielu nosaukumi tika pārdēvēti. Iepriekš jau esošā Partizānu iela saglabāja savu nosaukumu, jo 1919.gadā Balvi bija ievērojams centrs brīvprātīgajiem latviešu partizāniem, kas apvienoja brīvprātīgos arī no kaimiņu pagastiem.
1927.gadā Balvi vēl bija tikai miests ar 28 ielām. Jādomā, ka, pamatojoties uz vēsturiskajiem notikumiem, viena no tām jau nesa cildeno Partizānu ielas vārdu. 1938.gadā ceļu trijstūrī pie pilsētas parka kritušo partizānu piemiņai un godināšanai tika uzcelts piemineklis. Diemžēl, mainoties varām, piemineklis vairākkārt tika nojaukts un atkal atjaunots.
Laikā, kad strādāju par Balvu pilsētas izpildu komitejas priekšēdētāju, ielu nosaukumu sakārtošanas laikā Partizānu iela ne tikai saglabāja savu nosaukumu, bet tika pagarināta uz Rīgas ielas rēķina no krustojuma ar Brīvības ielu gar ezeru uz Steķintavu. Otrais Rīgas ielas gals uz Viļakas pusi tika pievienots Brīvības ielai, kura tagad stiepjas visas pilsētas garumā.
Mūsdienās pilsētas skvērā, kas atrodas blakus Partizānu ielai, atrodas cits piemineklis – Otrajā pasaules karā kritušajiem latviešu partizāniem, kuri cīnījās frontes aizmugurē pret vācu fašistiem, traucējot tiem munīcijas un cita veida materiālu piegādē pa dzelzceļu, iznīcināja kara tehnikas noliktavas utt.
Kaut arī dzīve straujiem soļiem iet uz priekšu un rodas moderna tehnika, jauni celtniecības materiāli, aug izglītības un dzīves līmenis, neaizmirsīsim gan Pirmā pasaules kara, gan Otrā pasaules kara brīvprātīgos latviešu partizānus, kuri atdeva savas dzīvības Latvijas nākotnes vārdā un novērtēsim Partizānu ielas nozīmi Balvu pilsētai.
2022.gada 3.augustā
Zelmas Šulces atmiņas par Tāli Matīsu un Arnoldu Jēkabsonu, kā arī viņa māsu Tamāru
Bērnībā es nekādus sabiedriskos pasākumus neapmeklēju, izņemot Tilžas (agrākās Kokorevas), ev. lut. baznīcas dievkalpojumus. Tā dēvētajos Ulmaņa laikos baznīcā reizēm uzstājās operdziedātāji, kuri vairāk vai mazāk bija saistīti ar tuvējo apkārtni, piemēram, Tālis Matīss, Oskara Kalpaka Tilžas sešgadīgās pamatskolas pārziņa Ādolfa Matīsa brālēns un Arnolds Jēkabsons, kura tēva mājas “Lūznieki” atradās netālu no “Ramzavām”. Tiku klausījusies arī Jēkaba Zaķa uzstāšanos, bet par viņa saistību ar Tilžu vai tās apkārtni neko nezinu.
Visu trīs operdziedātāju balsis bija skanīgas, valoda tīra un skaidra, katru vārdu varēja labi saprast. Tajā laikā dziedāšanā raksturīga bija tā saucamā "balss tricināšana”. Baznīcā dzirdētās melodijas un to vienreizīgais izpildījums ir palicis prātā uz visu mūžu. Dažām no tām atceros gan vārdus, gan melodiju. Piemēram:
“Cēli kā dzimtenes dievnami, lai tev ir domas un darbi” vai “ Krusts laistās kalna galā un tālu starus met. Uz brīnišķīgo kalnu mazs ērkšķu celiņš ved. Šis celiņš šaurs un tomēr tik daudzi staigā to.”
Tālis Matīss uzstājās arī skolā. Viena no tur dziedātajām dziesmām bija “Brūnacīte”. Toreiz es nezināju, ka tā ir viņa paša sakomponētā dziesma. Skolā viņš dziedāja arī tautas dziesmas. Prātā palikusi dziesma “Pieci gadi ganos gāju, pelnij’ piecus kažociņ. Jāņu nakti līgot gāju, visi pieci mugurā. Rej sunīši ņigu ņagu, iet kažoki briku brak.”
Arnoldu Jēkabsonu, kā jau mūsu kaimiņu, redzēju biežāk. Viņš ar māsu Tamāru vienmēr no Rīgas brauca uz sava tēva mājām “Lūzniekiem” atpūsties, vienlaikus palīdzētu lauku darbos pļaut sienu vai ko citu darīt. Dzirdēju, ka Arnolds ir aizbraucis uz Itāliju balss uzlabošanai. Savukārt māsai Tamārai kāzas ar Dišleru bija tieši 1941.gada 22.jūnijā, kurās arī es piedalījos. Vēlāk, jau pēc kara, kad bijusi ieradusies Rīgā uz 2,5 mēnešu kursiem, bieži ciemojos pie viņiem kā jau kaimiņiem.
Pateicoties Tamāras izkārtotajām brīvbiļetēm, redzēju operas “Kņazs Igors”, “Traviata” un baletu “Gulbju ezers”. Vēl šodien nesaprotu, kā Tamāra ar savu vīru nekautrējās mani, vienkāršu un nabadzīgu lauku meiteni ievest smalkā sabiedrībā mana trūcīgā apģērba dēļ. Katru reizi uz šiem pasākumiem mani pavadīja Tamāra. Domāja, ka bez viņas klātbūtnes diez vai mani ielaistu operā, neskatoties uz brīvbiļeti. Sēdvietas arī vienmēr bija parterā kādā no pirmajām rindām, un Tamāra allaž sēdēja man blakus.
Pēckara laiks bija ļoti smags. Kaut arī Tilžā karš beidzās 1944.gada 26.jūlijā, Rīga no vācu fašistiem tika atbrīvota 1944.gada 13. oktobrī, bet Kurzemes katlā tas vēl turpinājās, bija ļoti trūcīgi ar produktiem, apģērbu u.c. vajadzībām. Piemēram, sviesta kg Rīgas tirgū maksāja 350 rubļus, maizes kukulītis – 100 rubļus, bet man kabatā nebija ne rubļa. Uz Rīgu līdzpaņemtos 17 rubļus man jau pirmajā dienā turpat pie stacijas nozaga. Tāpēc Tamāra man vienu reizi iedeva rupjmaizes kukulīti. Par to biju tik priecīga un pateicīga, ka atceros vēl tagad.
Vēl varu piebilst, ka apmēram 1951.vai 1952.gadā, kad jau dzīvoju Balvos, Arnolds Jēkabsons vienu reizi, braucot uz Tilžu, uz sava tēva mājām “Lūznieki”, bija iegriezies pie manis nolikt savu ceļa somu.
Tās ir manas skopās atmiņas par tik ievērojamajiem cilvēkiem kā Tālis Matīss un Arnolds Jēkabsons.
- gada 4. augustā
